Šis ir drūms stāsts, bet ar to ir jādalās. Savvaļas kaķu grupa dzīvoja ap koledžas pilsētiņu, kurā es apmeklēju un kurā strādāju. Acīmredzot grupa iekārtojās mājās netālu no "dienas aprūpes iestādes" un bija iezagusies rotaļu laukumā, it kā izmantoja smiltis litru kastei un visām citām šausmīgajām lietām, ko kaķēni dara! Viens no vecākiem, ieraugot kaķus tik tuvu bērniem, izbijās un piedraudēja, ka, ja skola neatrisinās problēmu, viņa to darīs (tas nozīmē ļaunās tiesas prāvas). Nu skola nevarēja to saprast, un uzturēšana noapaļoja to, ko viņi varēja no kolonijas, un aizveda viņus uz vietējo dzīvnieku patversmi. Galu galā tas bija labi, ko skola var darīt ar kaķiem? Tas bija viņu liktenis no šejienes, kas radīja jautājumu. Viena no skolas darbiniekiem nolēma, ka dosies adoptēt kaķi, kuru, viņasprāt, bija kaķēna mamma, kuru viņa bija izglābusi no skolas (pirms vecāku sūdzībām), taču viņa nevarēja līdz pirmdienai. Sestdien viņa piezvanīja uz patversmi un jautāja, vai kaķi tur ir, viņi atbildēja "jā", tāpēc viņa jautāja, vai viņa varētu ziedot pārtiku, viņi atbildēja "jā". Nu agri P. rīta viņa ieradās patversmē un konstatēja, ka neviens no skolas kaķiem nav palicis. Tā pati persona, ar kuru viņa runāja 2 dienas iepriekš, viņai teica, ka kaķi ir savvaļas un tie ir jāiemidzina. Huh?! Es domāju, ka tieši tam ir paredzētas patversmes: savvaļas dzīvniekiem, kuriem vajadzīgas mājas. Iesākumā ar skolas uzturēšanu nevienam no skolas cilvēkiem nekad nav bijusi iespēja adoptēt kādu no kaķiem (un es esmu uzzinājis par diezgan daudziem), un patversme nekad nevienam citam nedeva iespēju. Apkārtnē ir daudz cilvēku, kuriem ir pacietības sirds un nauda, lai rūpētos par savvaļas kaķiem, kā arī daudzi cilvēki, kuriem pieder saimniecības un tādi, kas vēlas labus peļus. Es saprotu, ka tādam darbam ir nepieciešama zināma sirds nocietināšana, bet vai tas nozīmē, ka nav sirds? Man ir vajadzīga ticības atjaunošana dzīvnieku patversmēs, jo es pazaudēju to mazumiņu, kas man bija pēc tam.